RĪGAS CIRKĀ
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1. aprīlī 4. – 9. klašu skolēni Rīgas cirkā apmeklēja Mākslu laboratorijas “Cirque Musique” izrādi “Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi”. Izrāde tapusi sadarbojoties ar jauniešiem, ieklausoties viņu pārdomās – kāda ir viņu pasaule, attiecības ar apkārtējo vidi un cilvēkiem. Skolēni izrādē saskatījuši sev tuvas un saprotamas situācijas.”Tā bija ļoti, ļoti interesanta izrāde! Pamācoša un audzinoša izrāde! Paldies par iespēju redzēt tik interesantu izrādi Rīgas cirkā!”
Manai skolai nozīmīgi skolotāji
Skolotāja Velta Kanneniece
«Pavediens pie pavediena, doma pie domas… Tā veidojas audekls čaklas audējas stellēs. Līdzīgi veidojas cilvēka mūžs, ko veido gads aiz gada, diena aiz dienas. Tas nav viendabīgs krāsu, pavedienu un mirkļu raksts. Katrs brīdis dzīves rakstā ienes savu krāsu toni un niansi, savu domu, mirkļa svarīgumu un nozīmi» – tā pirms gadiem par skolotājas Veltas Kannenieces radošo mūžu rakstīts mūsu skolas veidotajā grāmatā “Vēstījums manai skolai”.
Šogad 23. martā skolotājai Veltai svinētu 94.dzimšanas dienu. 27. martā skolas Svinību zālē rīkojām piemiņas pēcpusdienu, veltītu izcilajai skolotājai Veltai Kanneniecei. Tai sagatavoties ar saviem atmiņu stāstiem, fotogrāfijām, piemiņas lietām palīdzēja arī mūsu skolas bijusī individuālā darba skolotāja Astrīda Briede.
Velta dzimusi Garkalnes pagastā. Rokdarbu un aušanas prasmes apguvusi Rīgas Daiļamatniecības skolā. Īpaša diena Veltas dzīvē bija 1949. gada 25. marts, kad skolas direktors Jānis Ērglis izglāba meiteni no izsūtīšanas uz Sibīriju.
«1950. gadā Velta nokļuva Nedzirdīgo bērnu skolā. Skolas kolēģi uz jauno ritmikas pulciņa skolotāju skatījās vērojoši un nogaidoši – nu, ko tad tas jaunais bērns te mums rādīs un varēs izdarīt?» Pirmos darba gados Velta strādājusi kā sporta un ritmikas skolotāja.” Darbs, sacensības dažādās toreizējās Padomju Savienības pilsētās veidoja skolotājas raibo dzīves un darba audeklu».
Vēlāk Velta mācījās Ļeņingradas fizkultūras institūtā. Ar padomu un stingru atbalstu Veltai blakus bija skolas direktors Aleksandrs Pārupe, vēlāk direktors Imants Freimanis un arī citi kolēģi.
Lepojamies, ka mūsu skolotāja Velta Kanneniece bija arī Tautas daiļamata meistare! Viņa mīlēja dziedāt, dziedāja korī «Daiļrade» un piedalījās visos Dziesmu svētkos.
Skolotāja bija Vissavienības kategorijas alpīnisma instruktore.
«Piecdesmit pieci mūža gadi skolotājai, Tautas daiļamata meistarei Veltai Kanneniecei aizvadīti mūsu skolā ar mīļo darbu un skolēniem».
« Vecajā skolā A. Čaka ielā 42 – mūsu klase atradās blakus Aušanas klasei. Skolotāja Velta bija galvenā audēja, ieinteresēja skolēnus. Visas meitenes sēdināja stellēs.
Viņa bija fanātiska uz aušanu, stellēm…!» – tādas ir skolotājas Guntas Beitneres atmiņas.
Skolotājas Daces atmiņās: «V. Kanneniece bija veco laiku skolotājs, inteliģenta, labu izpratni par kultūras vērtībām… Es viņu pat teātrī satiku, vienmēr cēla. Viņa nebija no cilvēkiem, kuriem interesētu tikai aušana, viņai bija plašas intereses. Galu galā viņa bija Tautas daiļamata meistare! Viņa ļoti labprāt centās apmācīt, ieinteresēt, mācot aušanu…»
Skolotāja Zigrīda: «Velta mani pataisīja par sportisti alpīnismā. Divus gadus aktīvi devos uz kalniem, alpīnistu nometnēm, meistarklasēm, vingroju uz līdztekām… Mana meita Zanda uzauga ar Veltas adītām cepurēm un cimdiņiem”.
«Veltai bija skaidra un gaiša valoda! Ja visi tik rūpīgi un taisnīgi būtu kā Velta!» – tā skolotājs Jevgēņijs Puhovs.
Pēdējos dzīves gados, kad skolotāja Velta Kanneniece bija netālu no mums Pārdaugavā,
bieži apciemojām viņu.
Interesanti, ka mūsu skolas skolotājas – Olga Volonte, Liene Liene Kleina Brūvere, ,Arta Birzniece – Siliņa ir Veltas Kannenieces bijušās skolnieces. Svētku noslēgumā viņas dalījās pateicībā savai skolotājai, kura iemācījusi ne tikai aušanas un citas prasmes, bet arī iemācīja katru darbu paveikt līdz galam, iemācīja pacietību. Viņa bija ļoti, ļoti laba skolotāja!
Paldies mūsu Skolotājai!
Skolas muzejs
25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
“Padomju totalitārā režīma iecerētā un īstenotā 1949. gada 25. marta deportācija ir vērtējama kā noziegums pret cilvēci” – tā vēsturnieks J. Riekstiņš.
Pieminot 25. marta notikumus, skolā izveidota izstāde no skolas muzeja krājuma. Izstādē skolēnu zīmējumi, fotogrāfijas un apraksti no deportācijas piemiņas vietām Torņakalna un Šķirotavas stacijas. Katrs varam pāršķirstīt grāmatu “SIBĪRIJAS BĒRNI 1949” – tajā 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņas apkopojusi Dzintra Geka. Pateicamies Dzintrai Gekai par ieguldīto darbu grāmatas tapšanā un šīs grāmatas dāvinājumu. No Maijas Gureckas (dzimusi Medne) atmiņām: “1949. gads. Tolaik es mācījos 1. klasē. Notika stunda, pēkšņi ienāca karavīrs. Divi nostājās pie durvīm paceltiem zobeniem, trešais gāja meklēt noziedznieci – septiņgadīgu meiteni. Mani paņēma, aizveda, bet manas grāmatas un burtnīcas palika atvērtas skolas solā. Kad mūs jau veda projām uz staciju, es atceros, ka kliedzu: “Bet Leldi! Bet Leldi!” Mūsu sunītis tā arī palika…”
Skolas muzejs
